Tautas pasaka ir galvenais vēstītājas folkloras žanrs. Senākās pasakas, kas saglabājušas saistību ar mītu, ir dzīvnieku pasakas un brīnumpasakas.

Vilks ar aunu — abi nejauši danāca pie upītes nodzerties; vilks dzēra augšpusē, auns — vairāk uz leju. Aunu ieraudzīdams, tas gāja pie tā un sacīja: «Kādēļ tu man ūdeni sajauc, ka es nevaru dzert?»

«Kā lai es tev ūdeni sajaucot?» auns brīnodamies atbildēja, «tu dzer augšgalā — un es apakšā.»

Vilks sacīja: «Vai tu vēl spītēs par to? Es tevi par strāpi apēdīšu.»

Auns tam atbildēja: «Ja nu tev nav par mani nekāda žēluma, tad es tev vēl pie tam gribu palīdzēt. Nostājies tu lejā un gaidi tur mani; es uzkāpšu kalnā un tad, lejā skriedams, iešaušos tev pašā rīklē.»

Vilks bija ar mieru, kā norunāts. Viņš nostājās lejā un gaidīja, muti atplētis. Auns ātri šāvās zemē un deva ar saviem lielajiem ragiem vilkam tā pierē, ka šis noģība un dakrita gar zemi.

Pēc kāda brīža atžirbies, ērmodamies sacīja pie sevis: «Nemaz nevar zināt, kur auns palicis! Vai tas man ieskrējis vēderā vai garām aizšāvies?»

Latviešu tautas pasaka

Mutvārdu folkloras žanrs, kurā apvienots reālais un fantastiskais. Teika atspoguļojas cilvēka priekšstati par apkārtējo pasauli atbilstoši teiku sacerēšanas laika tautas zināšanu līmenim. Izšķir izcelšanās (etioloģiskās) un vēsturiskās teikas. Etioloģiskās teikas ir senākas un balstās mītiskajā pasaules uztverē.

Prūšu:

Warāi zmānes gērba, kāi en Kalēndan Kaūkas bētan preipalla arwjai stebulāi. En 12 stūndins appis, azarāi be wisāi undas appus pastānja saldāi kāigi meddu anga mazzi wīrstwei en wīnan, adder tēr en aīnan minūtin. Tēt dīgi en Kaūkas bētan pekku pagaūnja waitjātwei sen zmāneniskan tārin. Staddan mes mazzimai waīstun wissans kliptans be wisawīdiskans āustabawingins waīstins.

Latviski:

Veci ļaudis runā, ka gadskārtējā Kaukas vakarā notiek visādi brīnumi. Divpadsmitajā stundā upes, ezeri un visi ūdens avoti pārtop saldi, kā medus, vai var pārvērsties vīnā, bet tik uz vienu minūti. Un arī Kaukas vakarā lopi dabū parunāt cilvāka balsīs. Tad mēs varam zināt visādus noslēpumus un visdažādākās brīnišķīgās vēstis

Mīklas

Tautasdziesmas jeb dainas ir tautā sacerētas un vairākās paaudzēs mutvārdos izplatītas četrrindes vai garākas dziesmas ar tradicionālu formu (ritmisko uzbūvi, tēliem, valodu) un saturu, kurā atspoguļoti latviešu zemnieka darba un ģimenes dzīves vēsturiskie cikli.

Jurjānu Andrejs atkarībā no skaņkārtu izmantojuma, melodiju diapazona un teksta satura tautas dziesmu rašanās gaitu iedala trīs laikmetos

1. dziesmas, kas radušās pirms vācu atnākšanas Vidzemē (līdz 1200. g.);
2. dziesmas, kas cēlušās dzimtbūtniecības laikos (1200 – 1800);
3. brīvestības laiku dziesmas (no 1800. g.)

Isā dziesma

• četrrinde
• 5–8 rindas

Garā dziesma

sākot ar 9 rindām