Teicamās dziesmas dzied pusrunājot, teicot, to melodika attīstās šaurā diapazonā (sekundas, tercas, kvartas), parasti astotdaļnotīs 2/4 vai 3/8 taktsmērā

Teiktajai dziesmai galvenais ir teksts valodas plūdums jeb prosodija, t.i., zilbju izkārtojums atdarināts, kā runātā valodā, un tas nosaka visu dziesmas ritmiku, atšķirībā no dziedātajām dziesmām, kur galvenā ir melodija un tās akcentācija. Teiktās dziesmas ir senākā slāņa tautdziesmas un tai raksturīga īpašība – īpaši, ja tās ir dziedātas solo – ir melodijas variācija. Melodiju variēt var arī tad, ja dziedot kopā jeb barā, bet arī tad, parasti ir viens tas zinātājs un lai viņam nepaliektu garlaicīgi, būtībā improvizē. Ir atsevišķas melodiskās variēšanas tehnikas un Mārtiņš Boiko identificēja 6 variēšanas veidus: gan par melodiskā, gan struktūras variēšanu, kur jau notiek manipulācijas ar dziesmas formu. Īpaši gadījumos, kad ir ļoti daudz teksta (galvenais ir teksta vēstījums), vai jāaizvada kāds rituāls – kā šeit. Līdzīgi, senie somugri noskaitīja veselus epusus šajā stilā.Linda Šarkova

Dziedamās dziesmas melodika ir daudz vairāk attīstīta. Tām ir plašāks diapazons (līdz oktāvai un vairāk), lēcieni, locījumi. Melodijās manāmas diatoniskās skaņkārtas, dabīgais mažors vai minors, T-S-D funkcijas.