Kopā: 32 sonātes + 3 WoO (WoO ir skaņdarbi bez opusa numuriem).

Lai gan klaviersonātes parādās gan Haidna, gan Mocarta daiļradē, Bēthovenam daiļrades evolūcijas gaitā klaviersonātes kļūst tikpat nozīmīgas satura ziņā, kā simfonijas. Tai pašā laikā arī klavieres piedzīvo evolūciju — pianoforte — āmuriņu klavieres kas sniedz ievērojamāku dinamisko gradāciju, līdztekus paplašinās diapazons un Bēthovens šai ziņā bija pirmais, kurš parādīja, cik daudz spēka un izteiksmes daudzveidības var iegūt no šī viena instrumenta.

Agrīnās sonātes paklausīgi seko klasicisma kompozīcijas skolai, taču brieduma periodā tās sāk apšaubīt, parādās romantismam raksturīgās īpatnības — atkāpes no cikla daļu skaita, iekļauj fūgas, aizstāj menuetu ar skerco, parādās sēru maršs. Bēthovena mūzikas valodā joprojām dominē klasiskās skolas pamats, tomēr apvienojot to ar romantisma filozofiju izveidojas unikāla mūzikas valoda. Kopumā autors klaviersonātes žanrā izmēģina nākošās simfoniskās idejas, tās var salīdzināt ar simfoniju klavierizvilkumiem (F. Lists Bēthovena simfoniju pārlikumi). Bēthovena ietekme ir vērojama vairāku nākošās paaudzes komponistu darbos — Brāms, Lists.

8. sonāte c moll Grande Sonate Pathétique (Patētiskā) rakstīta 1798. gadā, 28. gadu vecumā.

• patētisks: grieķu pathos nozīmē pacilājošs.
• Saistīts ar saviļņojošu, aizraujoši emocionālu pārdzīvojumu atspoguļojumu (mākslas darbā), tam raksturīgs; tāds, kurā attēloti saviļņojoši, aizraujoši emocionāli pārdzīvojumi (par mākslas darbu, tā elementiem).

Līdz šim izvērstākais ievads klaviermūziā. Kontrasti.

12. sonāte As Dur, I daļa ir variācijas; Sēru maršs.

14. sonātē cis moll quasi una fantasia Mēnesnīcas. Rakstīta 1801. gadā, 31. gadu vecumā.
1. daļa ir lēnā daļa, monotond pavadījums, vidusdaļā basa un lebās rokas dialogs. Fināls – sonātes formā. No četrdaļīgas simfonijas cikla pietrūkst Allegro pirmā daļa.

23. sonāte f moll Apasionāta Sonātes žanra simfonizācija. Parādās Bēthovena 5. simfonijas likteņa tēma.