Pamatā pieturas pie klasiskām formām: sonātes forma, variācijas, rondo, saliktām divdaļu un trijdaļu formām. Tomēr, paplašinoties galvenajam mūzikas vēstījumam (laika izteiksmē), paplašinās arī formas konstrukcijas, tās kļuvušas sarežģītākas. Līdzīgus secinājumus var izdarīt par cikliskas formas darbiem, cikla pirmā daļa sonātes allegro formā, otrā – kontrastējoši – lēna, trešā – deju numurs; ceturtā — fināls. Taču arī šeit ir veiktas dažādas izmaiņas, t.i., daļu secība mainīta vietām (Mēnesnīcas sonāte sākas ar lēno daļu), dažreiz pietiek ar divām daļām (klaviersonātes — kura? ), citreiz vajag piecas daļas (Pastorālā simfonija).

Liela nozīme ir sonātes formai. Tur paplašināta ievada funkcija, tematisma attīstību uzsāk jau ekspozīcijā, kontrastējošas blakus partijas, bet izstrādājuma zona piedāvā spožu kompozīcijas tehniku – motīvu skaldīšana, summēšana, variēšana un caur vairākkārtēju atkārtojumu līdz paveras jauna muzikālā doma.