ORFEJS UN EIRIDĪKE

Tobrīd, kad jaunajā sieva ar najādām gāja pa pļavu,
iekoda potītē viņai ar indīgu dzēloni čūska.
Virszemē sērojis gana kad bija jau Rodopes dzejnieks,
Lēma viņš aiziet un pierunāt pazemes valstībā ēnas,
Lejup pa Tenāra alu bez baiļu viņš kāpa pie Stiksas.
Izdams zudušām tautām un gaistošām dvēselēm cauri,
Tika pie Persefones un tā, kurš tai drūmajā valstī
Pazemes ēnām ir kungs. Tad viņš stīgodams sacīja dziesmu:

"Pazemes valstības dievi, kas mūžīgi esat zem zemes,
Nonāksim mēs te it visi, mēs cilvēki, radīti nāvei.
Neīstos vārdus no mutes vien tāpēc man atvairīt lieciet –
Patiesus teikšu es vārdus: ne drūmīgo Tartaru skatīt
Šimbrīžam nokāpis esmu. Ne arīdzan trīsgalvu suni.
Atnācu sievai es pakaļ – tai, kuru ir dzēlusi čūska,
Atņēmusi nākamos gadus, ko varēja nodzīvot viņa.
Izturēt gribējis esmu, bet tagad pat necenšos liegties –
Amors ir uzveicis mani. Šo dievību zinām mēs augšā.
Šaubos, vai pazīstat šaipus. Un tomēr, ja patiesas runas
Stāsta par senajiem laikiem, tad, nojaušams, jums tā nav sveša –
Vienojis abus jūs Amors. Te, skumjās baiļpilnās lejās,
Šejienes bezgalā haosā, klusumā, tukšuma malā
Likteņi, viņai kas gatavots, citādi pavērst es lūdzu.
Parāda esam jums beidzamo. Nedrīkstot kavēties ilgi,
Agrāk vai vēlāk mēs steigsim it visi uz mājokli vienu,
Steigsim it visi mēs šurp, te radzami pēdējo mītni.
Jūs, kas šeit neizmērojamā cilvēku valstību valdāt,
Atpakaļ atgūsiet viņu, kad notecēs nolemtie gadi,
Tagad kā dāvanu lūdzu vien pagaidām dot viņai dzīvi,
Atļaujiet atdabūt sievu, ja liktenis nespēs man piešķirt,
Negribu atgriezties augšup. Lai priecājas nāve par dieviem!"

Teikdams šos pārdrošos vārdus un reizumis aizskardams stīgas,
Saviļņo dvēseles Orfejs, liek bezasinīm dvēselēm raudāt.
Nevar vairs lūdzējam atteikt tas, kurš par turieni valda.
Sauc viņu Eiridīki, kas nupat bija kļuvusi ēna,
Iedama lēnīgā gaitā dēļ nesenās koduma brūces.
Otrreiz jau ieguvis sievu, nu solījās Rodopes dzejnieks
Averna ieleju robežas nepacelt acu uz viņu –
Citādi dāvana dota tur Orfejam atņemta tiktu.
Pilnīgā klusumā abi kāpj pamazām augšup pa taku
Krēslainu, tumstošu, stāvu. Un bezmaz vai sasniegta bija
Virszemes tuvākā mala, kad pamet viņš skatu uz sievu.
Baidīdamies gurusi ceļā un izsalkis ieraudzīt vaiga,
Uzsktīja mīļoto viņš sievu. Ar reizi iet zudībā viņa.
Pastiepis rokas pēc viņas un skavieniem gribēdams kavēt,
Nespēja satvert vairs nelaimīgais pat visvieglāko vēsmu.
Izjūtot Eiridīke it nemaz viņā nevēras dusmās, –
Tiešām, vai piedienas gauzties, ja īsteni mīlētā tieci?
Sacīja nesaklausāmi tad pēdējās atvadas viņa;
Atvadas teikdama, gaisā un atpakaļ atgriezās turpu.