John Burrows, Classical music, Dorling Kindersley Limited 2005
Orķestrim
41 simfonija
Nr.39 in Es dur (1788)Nr.40 in g moll (1788)Nr.41 in C dur (1788)koncerti
27 koncerti klavierēm 8 koncerti vijoleikoncerts flautai (G Dur & D Dur)koncerti klarnetei (A dur)koncerti fagotam (B dur)koncerti flautai un arfai (C dur)divertismenti un serenādes
Mazā nakts mūzika
19 Operas
opera buffa
Šķietamā vientiese(1768)Viltus dārzniece (1774)Figaro kāzas (1786)Cosi fan tutte /Tā dara visas/ (1790)opera seria
Mitridants, Pontas karalis (1770)Idomeneo (1781)Titus žēlsirdība (1791)dziesmuspēle
Bastjēns un Bastjēna (1768)Bēgšana no Seraja (1782)Burvju flauta (1791)drama giocoso
Dons Žuāns (1787)
Mesas
Kronēšanas mesa KV 317c moll KV 427Rekviēms d moll KV 4274 litānijasMotetes
Ave verum corpus Sancta Maria mater Dei Exultate jubilate Kyrie C dur Kyrie d moll Vesperae de Dominica Vesperae de confessore
Mocarta instrumentālo kamermūziku pārstāv dažādi ansambļi (no duetiem līdz kvintetam, ar un bez klavieru līdzdalības, stīgu instrumentiem vien un stīgu instrumentiem ar pūšamo instrumentu līdzdalību).
Skaņdarbi klavierēm
Starp Mocarta skaņdarbiem klavierēm (sonātēm, variācijām, fantāzijām, rondo) sevišķi ievērojamas ir sonātes un fantāzijas, kas sarakstītas 80.
gadu pirmajā pusē. Šajos skaņdarbos Mocarts, radoši attīstīdams Johana Sebastiāna un Filipa Emanuela Baha, kā arī Haidna tradīcijas, sasniedza tādu dramatiskās izteiksmības dziļumu un spēku, kas tuvs Bēthovena mūzikas patētikai.
Lielisks piemērs ir Fantāzija do minorā, kurai seko sonāte do minorā.
Fantāzija
Izcelsme - sengrieķu phantasia ‘iztēles auglis’.
Brīvas formas instrumentāls skaņdarbs ar improvizācijas raksturu.
Fantāzija un sonāte do minorā
Do minora fantāzija — traģisks skaņdarbs, kurā vairākas epizodes ir it kā sagatavojums dažām Bēthovena mūzikas lappusēm.
Fantāzijas balstās uz kontrastējošu posmu miju un pretstatījumu: traģiku nomaina lirika, gaišas domas, kas vēl vairāk izceļ skaņdarba Vispārējo traģisko koncepciju.
Cits citam sekojošie kontrastējošie posmi veido īpatnēju svītas veida kompozīciju, bet bez pārtraukumiem starp atsevišķām tās daļām.
To ietver viena un tā pati tēma, kas skan darba sākumā un beigās, tādējādi piešķirdama kompozicionālu noapaļotību, lai gan šeit nav tradicionālās formas (tas arī izteikts nosaukumā “Fantāzija”). Sākuma tēma (kas atgriežas skaņdarba beigās) sniedz traģisku tēlu.
Adugio
148 ' Adugio L
Tritona skaņa fa diēz piešķir tēmai spraigumu un asumu, bet pamazinātās septimas gājiens lejup piemērā caur tonikas skaņu) raksturīgs XVIII gadsimta mūzikai, kas saistīta ar traģiskiem tēliem.
Analogi piemēri: sol minora fūgas tēma no Baha "Labi temperētā klavesina” pirmā sējuma, dubultfūgas tēma (“Kyrie eleison” =) no Mocarta Rekviēma un citi.
Fantāzijas tēma dalās divos kontrastējošos elementos: otrais elements atšķirībā no drūmā pirmā elementa ietver sevī kaut ko žēlabainu, lūdzošu.
Fantāzijas pirmajā posmā pārsteidz drošās un brīvās modulācijas, kas rada tonālu nenoturību un padziļina satraukti traģisko mūzikas raksturu.
Vispirms tēmā notiek ass tonāls pavērsiens lielo sekundu lejup; pēc tam, spraigi attīstoties, tēma atskan Re bemol mažorā, minorā un Si mažorā, bet tālāk caur sekvencveida pavērsieniem un harmoniskām elipsēm (negaidītiem harmoniju pretstatījumiem) nonāk si minorā, kura dominantē noslēdzas pirmais posms.
Si minora tonalitātes kvinta (fa diēz) kļūst par tercas skaņu Re mažora tonalitātē, kurā sākas Fantāzijas otrais posms. Tas spilgti kontrastē ar pirmo posmu tam liriskas romances iedaba.
Adagio
149 (Adagio J 3 d 'i DJT!
Dramatiski spraigie posmi ir tonāli nenoturīgi, turpretim pretstatā tiem liriskie posmi ir tonāli noturīgi un uzbūves ziņā noapaļoti.
Tā šis Re mažora posms veidots dubultā trijdalu formā (ar atkārtotu vidusposmu un reprīzi).
Noslēgumā notek modulācija uz mi minoru— uz tonalitāti, kurā sākas trešais — dramatiskais posms.
Pirmajam posmam ir drūms raksturs, turpretim te valda brāzmainība, satraukums; biežās modulācijas, tonālie pavērsieni, tremolo, sekvences, hromatismi, nepārtraukti mainīgā faktūra tādi ir līdzekli, kas palīdz radīt šo tēlu. Nepārtraukti augošā dinamika pakāpeniski nonāk līdz pasāžai, ko veido pamazinātā septakorda skaņas, kas Mocarta (tāpat arī Bēthovena) darbos ir dramatiskā kulminācija.
Jaunā tonalitātē — Si bemol mažorā sākas un arī izskan Fantāzijas ceturtais — liriskais posms. Tā tēma valdzina ar sevišķu dzidrumu un melodisku skaistumu.
Andontino
150 Andontino \
Nav nejaušība, tieši par šo tēmu P. Čaikovskis uzrakstījis savu brīnišķīgo vokālo kvartetu “Nakts”.
Dvēseles miers ilgi nevalda; atkal ielaužas vētra.
Nākamajam — piektajam posmam atkal raksturīga tonāla nenoturība un vētrainu pasāžu bagātība, kas zināmā mērā sagatavo Bēthovena “Pastorālās simfonijas”, “Vētru”.
151 Piü allegro
Harmoniskajā figurācījā izvērsto pamazināto septakordu virkne nonāk līdz visa skaņdarba reprīzei (pie sākotnējās drūmās tēmas) un galvenās — do minora tonalitātes, kas nostiprinās pēdējā taktī ar augšuptraucošu gammveida pasāžu.
Šī Fantāzija ir it kā prelūdija do minora sonātei, vienam no izcilākajiem XVIII gadsimta klaviermūzikas sacerējumiem. Starp fantāziju un sonāti ir jūtamas smalkas intonatīvas saites.
Sonātes trijās daļās tālāku attīstību gūst Fantāzijas traģiskā koncepcija.
Pirmā daļa
Pirmā daļa nosaka sonātes vispārējo saturu.
Galvenās partijas tēmā (tāpat kā Fantāzijas pirmajā tēmā) ir divi kontrastējoši elementi: aktīvais, spraigais, vīrišķīgais, pa trijskaņa skaņām augšuptraucošais forte skanējumā un maigais, lūdzošais forte skanējumā.
152 Molto allegro
Šis kontrasts attīstās arī tālākajos sonātes posmos un daļās, kas ir atsevišķi etapi vienotās idejas tapšanas gaitā.
Saistījuma un blakus partijas ir radniecīgas, abas Mi bemol mažorā, dziedošas, liriskas un spilgti kontrastē ar galveno partiju.
153 a [Molto allegro] 153 b [Molto allegro]
Blakus partijai raksturīgs dialoga, duetveida izklāsts: pirmā frāze skan augšēja (soprāna), otrā zemajā (baritona) reģistrā.
Šis reģistru kontrasts dramatizē pašu blakus partijas tēmu, kuras attīstība sasniedz vētrainas, gandrīz pa visu klaviatūru izvērstas pasāžas, kas sasaucas ar Fantāzijas dramatiskajām epizodēm.
Noslēguma partijas pamatā ir blakus partijas augšupejošā hromatiskā gājiena nemierīgā kustība un attīstība.
Izstrādājums ir loti īss, taču, neraugoties uz lakonismu, tas ietver sevī milzīgu enerģiju un aktivitāti, ko izraisa galvenās partijas pirmā elementa attīstība uz mutuļojoša trioļu pavadījuma fona. Tikai vienreiz izstrādājumā ieskanas saistījuma partijas tēma, kurai tāpat ir dramatiska nokrāsa.
Reprīze ievērojami atšķiras no ekspozīcijas.
Pati galvenā izmaiņa ir tā, ka reprīzē dota cita saistījuma partijas tēma, bet blakus un noslēguma partijas, kuras te skan do minorā, kopā ar kodu padziļina sonātes traģisko iedabu, to vēl vairāk tuvinot Fantāzijai.
Otrās daļas Adagio lēnajā, gaišajā mūzikā attīstās pirmās daļas blakus partijas liriskais tēls tās sākotnējā izklāstā ekspozīcijā (otrās daļas tonalitāte tāpat ir Mi bemol mažors). Šī daļa uzrakstīta saliktā trijdaļu formā. Daļas pirmā un galvenā tēma ar katru jaunu atkārtojumu gūst aizvien filigrānāku izgreznojumu, kas iekšēji bagātina šo tēmu.
ŗ
Adogio
154 Adogio
Tas nav ārišķīgs izgreznojums; to izraisa tēmas un visas šīs daļas mūzikas attīstība, un tam ir nozīme satura atklāsmē.
Lejupejošais hromatiskais gājiens šīs tēmas noslēgumā analogs hromatiskajam gājienam pirmās daļas ekspozīcijas blakus partijā.
Tādu intonāciju līdzība dažādās sonātes daļās piešķir visam ciklam viengabalainību.
Trešajai daļai, kas uzrakstīta rondo sonātes formā, nav tā varonīgā patosa, kas bija raksturīgs pirmajai daļai, bet tajā satraukti traģiskais elements gūst jaunu veidolu. Īpaši nemierīga ir galvenās partijas tēma, ko izraisa sinkopēts ritms un nenoturīgo skaņu pārpilnība.
<
Allegro
155 Allegro
Tēmā pamazinātās septimas gājiens augšup sasaucas ar Fantāzijas galveno tēmu un pirmās daļas galvenās partijas otro elementu (tur pamazinātās septimas gājiens lejup). Šis ir viens no momentiem, kas liecina par ciešo sakaru starp Fantāziju un sonāti, kā arī starp atsevišķām sonātes daļām.
Blakus partijas tēma, kā faktūras, tā arī intonāciju un tonālā ziņā radniecīga pirmās daļas ekspozīcijas saistījuma un blakus partijai.
Allegro assai
156 [Allegro assai ]
Radniecīgs arī sonātes malējo daļu tonālais plāns: līdzīgi pirmajai daļai arī fināla reprīzē blakus partijas tēma izklāstīta do minorā, kas padziļina skaņdarba traģisko nokrāsu. Fināla lielā koda pilnīgi nostiprina galveno tēmu un do minora tonalitāti.
Sonāte, Sonātes cikls
Kas ir Sonāte, kas ir sonates forma, kas ir sonātes cikls?
sonāte: Izcelsme - itāliešu sonata < latīņu sonare ‘skanēt’.
Iinstrumentāls kamermūzikas žanrs. 13. gadsimtā ar nosaukumu sonāte apzīmēja vokālu skaņdarbu ar instrumentālu pavadījumu, 16. gadsimts beigās – instrumentāls mūzikas žanru. Klasiskā vairākdaļīga sonāte izveidojas 18. gadsimta vidū. 19. gadsimta vidū F.Lists nostabilizēja viendaļīgas sonātes tipu ar sonātes cikla iezīmēm.
sonātes forma:
Sonātes formas pamats:
ekspozīcija - sonātes vai fūgas formas skaņdarba sākumdaļa. Galveno tēmu izklāsts kurā ietvertas darba pamattēmas.
izstrādājums - sonātes formas skaņdarba vidusdaļa, kurā brīvi attīsta ekspozīcijā izklāstītās tēmas atsevišķus posmus.
reprīze - skaņdarba posms, kurā notiek tēmas vai tēmu grupas, tonalitātes atgriešanās; atkārtojuma zīme nošu rakstā.
Ekspozīcija:
galvenā partija - Tonika
saistījuma partija
blakus partija - Dominante, minoram paralēlajā Mažorā
noslēguma partija
sonātes cikls:
Instrumentālās kamermūzikas žanrs — skaņdarbs, kas sastāv no vairākām (parasti 3-4) savstarpēji kontrastējošām daļām.
Allegro - pirmā daļa – parasti sonātes formā, ātrā tempā skaņdarba pamata tonalitātē.
Andante - otrā daļa – parasti lēnā tempā, citā tonalitātē ar dažādām formām, piemēram, tēma ar variācijām, saliktā trijdaļforma, rondo vai sonātes forma.
Trešā daļa - parasti dejai līdzīga formai, piemēram, Menuets, Scherzo un Trio forma, pamata tonalitātē.
Ja tā ir cikla pēdējā daļa, tad tempa izvēle ir ātra - prestissimo, presto vai vivace.
Ceturtā daļa - sākuma tonalitātē, no formām sastopamas rondo, sonāte vai tēma un variācijas.
Sonāte La mažorā
Ne vienmēr Mocarts saglabāja tradicionālo sonātes ciklu.
Ievērojama atkāpe šai ziņā ir sonāte La mažorā, kurā nepavisam nav sonātes allegro. Tādu atkāpi nosacījusi šīs sonātes iecere, tajā valdošie liriskie un žanriskie, bet ne dramatiskie tēli. Ar to šī sonāte atšķiras no do minora sonātes un daudziem citiem Mocarta skaņdarbiem, kuru dramatiskais saturs, kontrastējošo tēlu sadursme izraisīja sonātes allegro nepieciešamību.
La mažora sonātei ir trīs daļas: pirmā — tēma ar variācijām; otrā — menuets (saliktā trijdaļu formā); trešā — slavenais Rondo alla turca.
Sonātes pirmās daļas raksturu un saturu nosaka pati tēma, kura ir gaiša, liriska, melodiska, dziedoša, emocionālajā ziņā tuva dažām Mocarta Operu liriskām tēmām (piemēram, dona Žuāna un Cerlīnas duetam “Sniedz, mīļā, savu roku”); šai liriskajai tēmai ir dejas iezīmes; ritmiskajā ziņā tā tuva siciliānai.
Andonte grozioso
157 Andonte grozioso
Sešās variācijās tēmas tēlainais saturs būtiski nemainās.
Melodiskās, skaņkārtas un faktūras izmaiņas tikai iekšēji bagātina tēmu, parāda to vispusīgi, tajā pašā laikā saglabājot tās poētiskumu, sapņaini maigo kolorītu.
Jau pirmajā variācijā daudzās neakorda skaņas un palīgskaņas padara tēmu vēl smalkāku, bet sešpadsmitdaļpauzes piešķir tai saviļņojumu.
Visvairāk tēma tiek pārveidota trešajā minora variācijā.
Šeit tieši vienvārda mažora un minora maiņa un plūstošā, pakāpeniskā kustība padara tēmu melanholiski skumju. Tādējādi šis kontrasts vēl vairāk pasvītro visas daļas gaišo liriku.
Andante grazioso
158 Andante grazioso
Ceturtajā variācijā izmantots paņēmiens, kas bagātina tēmu kolorīta ziņā: kreisās rokas pārcelšana dažādos reģistros, te zemāk, te augstāk par labo, saglabājot pavadījumu vidējā reģistrā. Tēma sadalīta starp reģistriem, kas atrodas tālu viens no otra.
Sestajā — fināla variācijā akcentēts tēmai piemītošais dejiskais elements. Tādējādi La mažora sonātes pirmās daļas variācijās vērojama attīstība no liriskās dziesmas līdz dejiskumam.
Pēc pēdējās dejiskā rakstura variācijas sonātes otrā daļa (Menuets) uztverama kā tās turpinājums — jo vairāk tādēļ, ka otrā daļa uzrakstīta tai pašā La mažora tonalitātē.
La minora finālā (Rondo alla turca) imitētas dažas janičāru mūzikas īpatnības (priekšskaņi kreisajai rokai mažora piedziedājumā, kuri atdarina sitamos instrumentus; koda, kas attēlo veselu orķestri ar pikolo flautu un sitamiem).
Visas šīs daļas ir kontrasts starp graciozo un dejisko galveno un smagnējo, enerģisko mažora piedziedājumu.
Fināla galvenā tēma ar tās kāpjošo tercas intonāciju radniecīga pirmās daļas variāciju tēmai.
Sonātes klavierēm, vijolei u.c.
Mocartam ir sonātes vijolei, fagotam, klavierēm (+četrocīgi, +divām klavierēm), citiem instrumentiem.
Klavierēm veltītas apmēram 20 klaviersonātes, kas sarakstītas no 1774. gada līdz 1789. gada vasarai.
Pirmās 6 sarakstītas Minhene 1774/5 gadā iespaidojies no J. S. Baha dēlu darbiem.
Karls Filips Emanuels Bahs
(Carl Philipp Emanuel Bach 8 Mar 1714 – 14 Dec 1788)
Johans Kristofers Frederihs Bahs (Johann Christoph Friedrich Bach 21 Jūn 1732 – 26 Jan 1795)
Pārstāv galanto stilu, ko raksturo melodikas plastika – melismātismi, smalkums, tēlu kontrasti, faktūras daudzveidība.
galants: Izcelsme - franču 'galant' > Izmeklēti pieklājīgs, smalks, laipns
Galantais stils: Eiropas mūzikas stils (18. gadsimta sākumā un vidū), kam raksturīga sevišķi izsmalcināta mūzikas valoda.
Pamatā gaišie tēli – mažora tonalitātes.
Dramatiskie tēli parādās:
La minora Klaviersonāte (Nr.8 KV 310). Rakstīta Parīze, 1778, laikā kad nomira māte.
Klaviersonāte Nr.1, in C dur, K.279/189d, Minhene, 1774
Klaviersonāte Nr.2, in F dur, K.280/189e, Minhene, 1774
Klaviersonāte Nr.3, in B♭ dur, K.281/189f, Minhene, 1774
Klaviersonāte Nr.4, in E♭ dur, K.282/189g, Minhene, 1774
Klaviersonāte Nr.5, in G dur, K.283/189h, Minhene, 1774
Klaviersonāte Nr.6, in D dur, K.284/205b, Minhene, 1775
Klaviersonāte Nr.7, in C dur, K.309/284b, Manheima, 1777
Klaviersonāte Nr.8, in A moll, K.310/300d, Parīze, 1778
Klaviersonāte Nr.9, in D dur, K.311/284c, Manheima, 1777
Klaviersonāte Nr.10, in C dur, K.330/300h, Vīne vai Zalcburga, 1783
Klaviersonāte Nr.11, in A dur, K.331/300i, Vīne vai Zalcburga, 1783
Klaviersonāte Nr.12, in F dur, K.332/300k, Vīne vai Zalcburga, 1783
Klaviersonāte Nr.13, in B♭ dur, K.333/315c, Linca, 1783
Klaviersonāte Nr.14, in C moll, K.457, Vīne, 1784
Klaviersonāte Nr.15, in F dur, K.533/494, Vīne, 1788
Klaviersonāte Nr.16, in C dur Sonata Semplice, K.545, Vīne, 1788
Klaviersonāte Nr.17, in B♭ dur, K.570, Vīne, 1789
Klaviersonāte Nr.18, in D dur, K.576, Vīne, 1789
Klaviersonāte Četrrocīgi, in C dur, K.19d, Londona, 1765
Klaviersonāte Četrrocīgi, in D dur, K.381/123a, 1772
Klaviersonāte Četrrocīgi, in B♭ dur, K.358/186c, 1773
Klaviersonāte Četrrocīgi, in F dur, K.497, 1786
Klaviersonāte Četrrocīgi, in C dur, K.521, 1787
Klaviersonāte Četrrocīgi, in G dur, K.357, nepabeigts, 1789
Kvarteti
Pie labākajiem Mocarta kvartetiem pieder seši kvarteti, kas veltīti Haidnam (1782-1785).
Tie uzrakstīti laika posmā starp operām «Bēgšana seraja» un «Figaro kāzas» (tajos gados, kad viņš sadraudzējas ar Haidnu). Šos kvartetus iezīmē mākslinieciskās meistarības briedums un emocionālās izteiksmes spēks. Visu kvartetu kopējā iezīme ir smalka polifonā faktūra, visu četru instrumentu iesaistīšana tematiskā materiāla izklāstā un attīstībā, pie tam pirmā vijole ir ansamblī vadošais instruments.
Līdzīgi trim pēdējām Mocarta simfonijām katram no Haidnam veltītajiem kvartetiem piemīt savs individuāls raksturs.
Tie cits no cita ir visai atšķirīgi, piemēram, re minora un Do mažora kvarteti: kvartets re minorā — liriski sirsnīgs, emocionāli skaidrs, ar dramatiski ekspresīvu pirmo dalu un menuetu, kura kontrastējošā vidusdaļa (trio) atgādina sadzīves rakstura Vīnes lendleru, ar dziedošu finālu, kas uzrakstīts variāciju formā; kvartets Do mažorā — monumentāls, majestātisks, ar harmoniskajā ziņā loti drosmīgu pirmās daļas ievadu (modulējošas sekvences, secības, hromatismi). Do mažora kvartets attiecībā pret re minora kvartetu ir apmēram tāds pats kā Do mažora simfonija (“Jupiters”) attiecībā pret sol minora simfoniju.